Episodes
-
Ģimenes studija dodas uz Madonu iepazīties ar Liepiņu ģimeni. Tētis Jānis ir pilsētas galvenais arhitekts, mamma Agnese – matemātikas skolotāja Madonas Valsts ģimnāzijā. Abi ir aktīvi kristieši un kopā audzina četrus bērnus. Lielu vietu Liepiņu ģimenes ikdienā ieņem muzicēšana, bet jo īpaši sportiskās aktivitātes, kas, kā vēlāk teiks Jānis, ir sevišķi svarīgas, lai veidotos veselīgu attiecību balanss ģimenē – gan ar bērniem, gan pašu vecāku starpā.
Katru vasaru viņi dažādos veidos un sastāvos dodas svētceļojumā uz Aglonu, pēdējos gados jau visi kopā. Jānis atzīst, ka ceļš, kas jāveic, nav tikai fizisks pārbaudījums, bet arī garīgi sagatavo bērnus dzīvei - kā būt līdzās, kā ir būt grūtībās, kā palīdzēt, kā nepakrist, kā nepagurt, kā piecelties un iet atkal tālāk.
Agnese vērtē, ka tas ir restarts pirms jaunā skolas gada, viņai kā mammai arī būtiski, ka ir apmēram nedēļu arī prom no virtuves, jo svētceļojuma laikā viņi ir pabaroti un lutināti. Arī garīgā ziņā pabaroti.
Taču aktuālākais Liepiņu notikums gaidāms pavisam drīz, proti, teju teju ģimenei pievienosies piektais bērniņš. Kā atzīst mamma Agnese – mazulis nācis kā atbilde uz četrdesmitgadnieku krīzei tik raksturīgo jautājumu – ko tālāk? -
Pašreiz kinoteātros var noskatīties filmu par itāliešu ārsti un pedagoģi Mariju Montesori, kura aizsāka Montesori pedagoģiju. Filma aktualizē jautājumu, kā šo pedagoģiju pielieto skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs Latvijā. Kā ģimenēm šīs pedagoģijas praktizēšana var palīdzēt audzināt bērnus? Ģimenes studijā diskutē Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes lektore Alina Jofe-Bordjakovska, Latvijas Montesori asociācijas pārstāve, montesori pirmsskolas izglītības iestādes un sākumskolas "Pētnieki" dibinātāja un vadītāja Jūlija Kezika, montesori raidieraksta "Zanes par ikdienu ar bērniem" veidotāja (kopā ar Zani Baltgaili), mēbeļu zīmola "Viens no mums" izveidotāja, mamma, kura mājās izmanto Montesori metodes, Zane Lepa un četru bērnu mamma ar 14 gadu pieredzi Montesori pedagoģijā un mājmācībā, Evelīnas virtuālās skolas vadītāja Evelīna Sproģe.
--
Filmas stāsts.1900.gads. No Parīzes uz Romu dodas slavena kurtizāne Lilī, lai noslēptu savu meitiņu Tīnu, kas piedzimusi ar attīstības traucējumiem un kļuvusi par traucēkli savas mammas - iekārojamas kurtizānes karjerai. Tur Lilī iepazīstas ar ārsti Mariju Montesori - sievieti, kura viena no pirmajām Itālijā ieguvusi medicīnisko izglītību. Jau vairākus gadus Marija strādā pie novatoriskas izglītība sistēmas bērniem ar fiziskiem vai garīgiem attīstības traucējumiem. -
Missing episodes?
-
Atkal ļoti trūkst audžuģimeņu, kurās bērni, kuri vairs nevar uzturēties savā bioloģiskajā ģimenē, var rast īstas mājas un siltumu. Vai bērnunamos dzīvojošo skaits atkal palielinās un kur paliek šie bērni pēc pilngadības sasniegšanas? Ģimenes studijā diskutē Profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" valdes priekšsēdētāja Ārija Martukāne, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, Bērnu aizsardzības centra Bāriņtiesu uzraudzības departamenta direktore Brigita Veidmane un Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītājas vietniece Laila Henzele.
Trūkst audžuģimeņu! Pēdējos gados šis vārdu savienojums izskan gan dažādās ekspertu sanākšanās, gan mediju vēstījumā. Piemēram, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija, pievēršot uzmanību šai problēmai, norāda: „Pēdējo piecu gadu laikā divkārt samazinājies to ģimeņu skaits, kas gada laikā iegūst audžuģimenes statusu, tāpat samazinājies arī to audžuģimeņu skaits, kuras uzņem bērnus. Savukārt to bērnu skaits, kuru vecākiem tiek pārtrauktas aizgādības tiesības, saglabājas nemainīgi liels - ik gadu vairāk nekā 1000 bērnu.” Kāds ir atbildīgo institūciju redzējums, kāpēc izveidojusies šāda situācija un kas tiek darīts, lai to risinātu un bez vecāku gādības palikušie bērni varētu augt ģimenē tad, ja bioloģiskie vecāki nespēj nodrošināt šādu iespēju? -
Cik nozīmīgas bērna dzīvē ir pasakas un to uzburtā aina? Kāpēc svarīgi vecākiem ir pasakas stāstīt vai lasīt bērniem un cik iztēli rosinošas ir pasakas, kuras ierunājuši profesionāļi? Ģimenes studijā sarunājas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, fililoģijas doktors Guntis Pakalns, Junga analītiskās psihoterapijas speciāliste Iveta Gēbele un komiķis un rakstnieks Rihards Čerkovskis.
Pasakas bērni klausījušies vienmēr - gan mammas vai tēta, vai vecvecāku lasītās tautas pasakas, gan mūsdienu rakstnieku vai pašu vecāku sacerētās, jo tā stāsta par dzīvi, māca drosmi, atbalstāmu rīcību dažādās sarežģītās situācijās un atgādina, ka dzīvē atgadās dažādi notikumi, ne vienmēr priecīgi, bet izeju var rast vienmēr. Cik interesantas pasakas šķiet mūsdienu bērniem, kādas vērtības māca tautas pasakas, vai, izvēloties pasaku lasīšanai, būtu jādomā par bērna vecumu un kāpēc bērni tik ļoti grib dzirdēt pasakas, kas izskan tieši vecāku lasījumā vai stāstījumā? -
Ja ģimenē ienāk bērns ar īpašām vajadzībām, tas izmaina dzīvi visiem, īpaši, ja tas ir "mūžīgais bērns", kuram vienmēr būs vajadzīgas apkārtējo rūpes un uzmanību. Kā stiprināt šādas ģimenes ikdienā, kāds atbalsts no valsts ir pieejams un cik svarīgas ir atbalsta grupas, kuras satiekas ģimenes, kurās aug bērni ar līdzīgu diagnozi, un vai īpašs stiprinājums vajadzīgs tieši tēviem? Pieredzē dalās trīs tēti: Helmuts Beketovs, tētis bērnam ar Dauna sindromu, biedrības "Dauna sindroms Latvija" pārstāvis, Jānis Košeļevs, brīvprātīgais tēvs no Autisma apvienības, kura meitai ir autiskā spektra traucējumi un cukura diabēts, Ēriks Drande, trīs bērnu tētis, vienam bērnam ar funkcionālie traucējumi.
-
Ģimenes studija dodas uz Blīdeni, kur ciemojas pie audžumammas Raitas Karabeško. Raita un Eduards ir viena no pirmajām audžuģimenēm Latvijā. Pirms 20 gadiem, kad pašu bērni bija jau savā dzīvē, viņi kļuva par audžuvecākiem piecgadīgai meitenītei. Un 20 gadu laikā viņus par mammu un tēti saukuši vismaz 30 bērni. Godāt Raitu un Edvardu par saviem vistuvākajiem cilvēkiem – tas vienkārši tā notiek. Jo attiecības bērnu un audžuvecāku starpā veidojas siltas un atklātas.
Un ikdiena visiem kopā mij priecīgos un bēdīgos brīžus. Un grūto brīžu ir daudz, Raita ik pa laikam atgādina, ko šie bērni pārdzīvojuši un kā tas ietekmējis viņu dzīves uztveri. Vienlaikus viņa lepojas ar audžubērnu veiksmēm un panākumiem šobrīd un atzīst, ka tas viņai liek noticēt, ka bijusi un ir šiem bērniem laba mamma.
Raita stāsta, ka pirmā audžumeitiņa viņu ģimenē ienākusi 2004. gada maijā, kad kopā ar vīru aizbraukuši uz bērnunamu "Annele". Arī mazdēliņš bijis līdzi, un noklausījies iestādes vadītājas stāstu par meiteni, arī viņš mudinājis vecmāmiņu uzņemt meiteni ģimenē.
"Stāsts bija drausmīgi skumjš," bilst Raita. "Meitenīte bija daudz cietusi. Kā visi bērni, kas pēc tam ienāca manā ģimenē. Zobārsti, acu ārsti, visi dakteri, potes. Bērni bez potēm. Tā viņiem visiem ir."
Raita stāsta, ka bieži bērniem jāmaca elementāras lietas - ēst, jo daudzus prpduktus viņi nepazīst, mazgāties.
"Daudz kur braucam, daudz ko rādām, lai viņi varētu sasniegt dzīvē visu to labāko," stāsta Raita.
Viņa ir gandarīta, ka meitenīte, ko paņema piecgadīgu no bērnu nama, pabeidza Liepājas Universitāti. "Tagad Paula pabeigs Liepājā ģimnāziju un ies uz Rīgu mācīties par dakteri. Mārtiņš - Brocēnu sporta skolā airēšana un Kandavas tehnikumā apgūst smago spēkratu mehāniķa profesiju. Jūlija mācās 7. klasē, arī nodarbojas ar airēšanu, otro gadu jau Saldus sporta laureāte. Viņai padodas!" turpina Raita. "Samanta ir jaunākā meitene mums, cīnās ar mācībām, daudz bija iekavējusi. Skola palīdz, tā kopīgiem spēkiem cīnāmies."
"Visu ko esam pieredzējuši, ir labu, ir sliktu. Man, var teikt, dievs ir žēlojis, ir smagās vardarbības daudz, bet nav bijis tā, ka ļoti slikti bērni. Tagad arī tie, kas dzīvo pie manis, ir ļoti labi bērni," atzīst Raita.
Raita stāsta, ka daudz runā ar bērniem, kas ienāk viņas ģimenē, mācās kursos un smeļas pieredzi no citām audžuģimenēm. Galvenā gudrība, kas strādā, ir mīlestība.
"Strādā mīlestība. Ja tas bērns jutīs, ka tu viņu negribi, nekas labs nevar būt. Tev jāciena viņa vēlmes, jādomā par to bērnu," atzīst Raita.
Stāstot par grūtajiem brīžiem, runa aizvirzās arī par apcelšanu skolā, bet Raita vienmēr par savējiem cīnās un aizstāv. Atzīst, ka nekad nepieļauj apcelt savus bērnus un arī pati runājas ar tiem, kas mēdz darīt pāri.
Daudzi, kas dzīvojuši pie Raitas, ir atgriezušies atpakaļ savās ģimenēs, jo Raita ir izvēlējusies sadarboties ar bērnu ģimenēm.
Visiem audžubērniem Raita ir mamma. Sarunā iesaistās arī Mārtiņš, viņš atminās pirmo satikšanos ar mammu Raitu, ienākšanu ģimenē un stāsta par ikdienas darbiem, ko iepazinis un apguvis. Savukārt Jūlija stāsta, ka ikdiena ir kā ģimenē, un viņa ir priecīga, ka dzīvo labā ģimenē, kas mīl un atbalsta. -
Kāpēc mammām ir tik būtiski un palīdzoši ir dokumentēt un izstāstīt savu dzemdību un grūtniecības pieredzi? Cik gatavi mēs esam šo pieredzi uzklausīt, redzēt un pieredzēt? Un cik dažādos veidos tā parādās kultūrā, analizējam Ģimenes studijā. Analizē publiciste, Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāta Santa Remere, laikmetīgās dejas horeogrāfe Rūta Pūce, Rīgas Dzemdību nama vecmāte, klīniskā psiholoģe Laila Laganovska un māksliniece Vika Eksta.
-
Iestājoties siltākam laikam, vecāki, kam tas aktuāli, lūko atradināt mazuļus no autiņbiksītēm. Dažiem tas izdodas vieglāk, bet daļa saskaras ar dažādiem izaicinājumiem - nespēju izgulēt nakti, ilgu ciešanos un citus uzvedības izaicinājumus. Kādi ieradumi ir atbalstāmi un kāda uzvedība būtu koriģējama, skaidrojam Ģimenes studijā. Un kas ir nakts enurēze? Raidījuma viešņas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uroloģe, pediatre Natālija Bozotova un psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, Dace Melngalve.
Natālija Bozotova skaidro, ka bērnam urīna saturēšanas kontrole dienā veidojas līdz apmēram 3-4 gadiem. Savukārt nakts urīna saturēšanas kontrole veidojas līdz piecu ar pusi, sešu gadu vecumam.
"Ir pieņemts, ka saturēšanas kontrolei vajadzētu izveidoties līdz skolas vecumam," norāda Natālija Bozotova.
Tas nozīmē, ja līdz pa sešu gadu vecumam bērns naktī pieslapina gultu nejauši vai lieto autiņbiksītes, par to nevajadzētu satraukties. -
Visiem vecākiem ir pienākums aprūpēt un uzturēt savus bērnus, to nosaka arī Civillikums. Tomēr brīdī, kad vecāki nolemj šķirties, tieši jautājums par to, cik lielus uzturlīdzekļus maksās vecāks, kas nedzīvo kopā ar bērnu vai bērniem, rada visvairāk strīdu, un tad tos palīdz izšķir tiesa – vai arī valstij jāuzņemas rūpes gādāt par bērnu vismaz līdz viņa pilngadības sasniegšanai. Kā pieteikties alimentu saņemšanai, ja to labprātīgi nedara otrs vecāks, kuros gadījumos vajag doties uz tiesu un risinātos tur sasāpējušos jautājumus, vai un kā iespējams saņemt lielākus uzturlīdzekļus, nekā valstī minimāli noteikts? Vai alimentu nemaksātājiem ir ierobežotas vecāku tiesības? Ģimenes studijā diskutē Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas direktors Edgars Līcītis, zvērināta advokāte Līga Šime un vērināta tiesu izpildītāja Katrīna Baltalksne.
-
Valsts svētku priekšvakarā Ģimenes studijā tiekamies ar Kviešu ģimeni Talsu novada Laidzes pagasta "Pinkās". Agnese Kviese ir Talsu ģimeņu un bērnu atbalsta centra „Brīnumiņš” radītāja un vadītāja, kas jau vairāk nekā 20 gadu pulcē speciālistus, lai palīdzētu ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām. Taču viņas pamatdarbs ir Nacionālie bruņotie spēki. Kopā ar vīru Edvardu viņi ir trīs meitu vecāki, nu jau arī vecvecāki.
Pēdējā laikā visu Kviešu ģimeni gan piemeklējuši grūti brīži, gan sasniegtas jaunas virsotnes, tā, piemēram, par daudzu īpašo bērnu un viņu vecāku labā paveikto 2024. gada 4. maijā Rīgas pilī Agnese Kviese no prezidenta rokām saņems Triju Zvaigžņu ordeni.
Agnese atzīst, ka viens no viņai biežāk uzdotajiem jautājumiem ir, vai atbalsta centrs toreiz tapis, organizējot palīdzību kādam no savas ģimenes? Sarunā viņa bilst, ka parasti cilvēki dara, kad pašiem sāp.
"Man, paldies Dievam, ir trīs brīnišķīgi bērni, veseli," stāsta Agnese. "Bet pagājušā gadā mēs saskārāmies, ģimenē bija liela nelaime - vīrs ļoti smagi saslima. Tas bija ļoti liels satikšanās ceļš bezspēcību. Cilvēks, kas netiešā veidā, arī "Brīnumiņā" viņš jau man nav klātesošs. Man jau jādomā par to, vai mašīnai ir riepas nomainītas, vai ir kaut kādas lietas izdarītas. Viņš arī "Brīnumiņā" ļāva darboties tam visam tieši ar to, ka spēja būt patstāvīgs, neprasa klātbūtni nepārtraukti. Līdz ar to tu vienkārši vari vadīt un strādāt. Tad pienāk tas brīdis, kad tu saproti, ka "Brīnumiņš" un dienests ir sekundārs, jo tev tas balsts, kas tev ir mājās, kas ir, ja ne gluži aprūpējams, bet bija kaut kāds periods, kad bija vajadzīga liela palīdzība vīram. Tad tu arī nokļūsti tajā pusē, kur nokļūst vecāki, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām. Tu vēl vairāk izproti un saproti to, cik ir svarīgi saņemt palīdzību.
Liekas, ka tās stiprās sievietes, tie stiprie vīrieši ar visu tiek galā. Tā jau nav. Gan viņi, gan viņas arī kaut kur pasēž un paraud. Šobrīd jau es varu teikt, ka sāpēja pašai, bet pieaugušiem nebūs mana mērķauditorija.
Bet ar visu var tikt galā, tu vari pieņemt, ka tevi var būt arī tā bezspēcība un izvērtēt prioritātes. Mēs turpinām, esam atpakaļ uz kājām, darbojamies. Viss ir labi."
Viņai pašai viena no labākajām terapijām ir darbs. Tāpat svarīgi ir izrunāties. -
Ar mērķi samazināt elektroskrejriteņu vadītāju pārkāpumu skaitu un traumatismu Valsts policija nesen sākusi kampaņu "Ātrākais veids, kā nonākt slimnīcā". Taču arī jauniešu pārvietošanās ar velosipēdu vai motorolleri vecākus dara bažīgus. Kā būt drošam par bērnu zināšanām un prasmēm ceļu satiksmē un vai attiecīgā transporta līdzekļa vadītāja apliecības iegūšana mazina vēlmi braukt pārgalvīgi? Ģimenes studijā diskutē Valsts policijas Prevencijas vadības biroja priekšnieks Andis Rinkevics, Ceļu satiksmes drošības dienesta pārstāvji - Izglītības daļas vadītāja Guna Zvīgule un satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis un tētis, arhitekts Oto Ozols, kura divi bērni ikdienā pārvietojas ar divriteņiem.
Laikā, kad saule ripo pa zemes virsu, uz ielām, ietvēm un ceļiem aizvien vairāk braucēju, kuri pārvietojas uz diviem riteņiem. Aktīva satiksmē ar divriteņiem, elektroskrejriteņiem un arī motorolleriem iesaistās arī bērni, ja par bērniem saucam visus līdz 18 gadu vecumam. Diemžēl katru gadu arī palielinās to nepilngadīgo skaits, kuri, braucot ar kādu no mikromobilitātes transporta līdzekļiem, piedzīvojuši satiksmes negadījumu, kas beidzas ar vieglu izbīli vai reizēm arī ar smagām traumām. Kā iemācīt bērnam droši braukt un kā atturēt no pārgalvīgas braukšanas, demonstrējot spēju braukt uz divriteņa, neturot stūri, vai uz motorollera ar paceltu priekšējo riteni? -
Tieši 1. maijā aprit 20 gadi kopš Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts. Tas pavēris plašas iespējas jauniešiem ceļot, mācīties, iegūt pieredzi un mācīties pilsoniskumu. Ģimenes studija aicina uz sarunu jauniešus, kas šīs iespējas arī plaši izmantojuši.
Savā pieredzē dalās Marks Glasmanis, Ingars Jēkabsons un Elīza Elizabete Loja. -
Nule kā radīts Iekļaujošās valodas ceļvedis, kur rodami arī priekšlikumi, kā raksturot ģimenes un dažādas attiecību situācijas. Kā uz šiem ieteikumiem lūkoties? Vai valodā, kādā runājam par ģimeni un attiecībām, ir vajadzīgas pārmaiņas? Un vai un kā vārdu izvēle pārveido attiecības un attieksmes?
Par to saruna studijā ar valodnieci, tulkotāju, Instagram profila "Pieturzīmes" veidotāju Aigu Veckalni, publicistu, Pusaudžu psihoterapijas centra vadītāju, bērnu psihoterapijas speciālistu Nilu Konstantinovu, kā arī Rīgas Stradiņa universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektori un pētnieci Diānu Kiščenko.
-
No 2. maija Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) atvērs savu piedāvājumu bērnu nodarbinātībai vasarā. Kādas būs iespējas? Kādi nosacījumi, lai pieteiktos? Par to plašāk Ģimenes studijā.
Iztaujājam NVA Nodarbinątības pasąkumu departamenta direktora vietnieci Vinetu Leončiku, Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadošo juriskonsulti Zaigu Strodi un Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu. -
Uz tikšanos ar Artūru un Jāni Zaķiem dodamies sestdienā, jo abiem darba dienas gan aizņemtas, gan grūti prognozējamas, cikos sāksies "savs laiks". Artūrs strādā Ārlietu ministrijā, reizēm darbs ievelkas ilgāk, nekā paredzēts, bet Jānim kā dārzniekam sākusies sezona, un tas nozīmē intensīvu darbu visas nedēļas garumā.
Artūrs un Jānis ir ģimene – pirms dažiem gadiem viņi salaulājās Portugālē, tur nosvinēja krāšņas kāzas, un viņu statusu Latvijā tagad atzinusi arī tiesa. Un tas ļāvis ne tikai justies, bet patiešām arī būt kā ģimenei. Tagad viņiem arī viens uzvārds – abi ir Zaķi. -
Pandēmijas laikā daudz runājām par strauji pieaugošo ekrānierīču lietošanu un ietekmi uz pusaudžiem. Ģimenes studijā atgriežamies pie temata un speciālistiem jautājam, kā vecākiem sadarboties ar bērnu šajā vecumposmā un vai iespējams vilkt kādas robežas nelāgiem tīņu interneta lietošanas paradumiem?
Studijā psiholoģe, DBT terapeite no Pusaudžu resursu centra Santa Daņiļčenko, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore attīstības psiholoģijā Anika Miltuze. Viedokli jautājam arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītājai Guntai Kristapsonei, kā arī izskan mammas Tīnas Sidorovičas pieredzes stāsts.
-
Interneta padomdevēji un uztura bagātinātāju tirgotāji nesen aktualizējuši tematu par profilaktisku pretparazītu līdzekļu lietošanu bērniem. Kāds šajā jautājumā ir pediatru viedoklis un kādas preventīvas veselības pārbaudes un tamlīdzīgas darbības ārsti iesaka ģimenēm ar bērniem veikt regulāri?
To vaicājam speciālistiem: Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklei, ģimenes ārstei Ligitai Vulfai, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatrei Vitai Vītolai, kā arī Nacionālā Veselības dienesta Ambulatoro pakalpojumu nodaļas vecākajai ekspertei Līvai Seilei.
-
Viena bērnistaba un vairāki bērni. Vai arī maza bērnistaba, kurā ērti jāiekārto vairāki iemītnieki. Kādus risinājumus piedāvā profesionāļi, kādas iespējas rod daudzbērnu ģimenes un kā pašus bērnu ietekmē cieša kopā dzīvošana māsām un brāļiem?
Praktiskus padomus un ieteikumus sniedz interjera arhitekte Kristīne Riba, bet par psiholoģiskajām niansēm, dzīvojot daudziem kopā, bērnu privātumu un brāļu/māsu attiecībām runājam ar klīnisko psiholoģi Kristiānu Kalniņu. Pieredzē dalās mamma, organizēšanas konsultante Asja Doļegnovska. -
Bieži dzirdam, ka mūsdienās skolēniem jau agrīni izprast savas stiprās puses un turpmāko izglītības virzību izvēlēties tām atbilstoši. Kā skolās notiek karjeras konsultācijas, vai tās pieejamas visās Latvijas izglītības iestādēs un kur vēl meklēt karjeras atbalstu pusaudžiem un jauniešiem, interesējamies Ģimenes studijā. Plašāk stāsta karjeras konsultantes Jolanta Jasukeviča un Diāna Šķēle.
Ierakstos uzklausām vecāku pieredzes stāstus par karjeras konsultācijām viņu bērniem.
Pirms kāda laika, iedvesmojoties izglītības izstādē „Skola 2024”, mēs Ģimenes studijā runājām par to, kā vidusskolu absolventiem izvēlēties tālāko studiju virzienu. Jau toreiz sarunā kļuva skaidrs, ka daudzi izvēli ietekmējoši faktori tomēr būtu jāapjauš jau drusku agrāk - pirms vidusskolas, pat vēl pamatskolā un varbūt vēl agrāk. Kā skolēniem jēgpilni plānot savu izglītības un profesionālās karjeras ceļu? Kā šai procesā ir jāiesaistās vai varbūt nav jāiesaistās vai varbūt ļoti uzmanīgi jāiesaistās vecākiem? Ko lietas labā var darīt profesionāli un zinoši karjeras konsultanti kā skolās, tā ārpus tām? -
Aija Balode un viņas meitas Kristiāna un Agnese Apsītes visas trīs ir hokejistes, kas kopā spēlē Latvijas sieviešu hokeja izlasē un šajā pavasarī izcīnīja sudrabu Pasaules čempionāta pirmās divīzijas B grupā. Pirms 35 gadiem Aija hokejā, kas viņu tolaik nemaz neesot interesējis, nonākusi no daiļslidošanas. Pa šo laiku izaudzināti četri bērni un meitas kļuvušas par profesionālām sportistēm. Par dzīvi sportā un ārpus tā saruna ar Aiju, Kristiānu un Agnesi.
Aija ikdienā strādā būvniecība, brīvajā laikā gan trenē jauno paaudzi, gan pati spēlē hokeju.
Agnese un Kristiāna hokeju profesionāli spēlē Austrijā. Agnese arī trenē jaunos sportistus, kā arī piepelnās, pieskatot bērnus.
Hokejā ir iesaistīts arī jaunākais brālis Markus. Viņš gan šobrīd ir pārtraucis trenēties un tikai tiesā hokeja spēles, lai vairāk varētu pievērsties mācībām un absolvēt 9. klasi. Savukārt Ričards vienīgais no Aijas bērniem nav izvēlējies hokeju, viņš nodarbojas ar jāšanas sportu.
Aija atzīst, ka viņai nav bijis stingru plānu, ka kādam bērnam vajadzētu būt hokejistam, jo pati to izvēlējusies. Jā, bijis skaidrs, ka bērniem jābūt aktīviem, jābūt nodarbībām pēc skolas.
Aija bilst, ka nenovēl nevienam bērnam būt bez ārpus skolas nodarbībām.
Meitas vēroja mammu treniņos jau no mazotnes, uz slidām uzliktas jau apmēram trīs gadu vecumā. Abas ir arī nopietni trenējušās peldēšanā, tāpat savulaik dejojušas. Mamma ļāvusi izvēlēties, kuram sporta veidam meitas dos priekšroku.
Aijai pašai pirmais sporta veids bijusi daiļslidošana. Šajā sporta veidā trenējies viņas brālis, mamma mazo māsu ņēmusi līdzi uz treniņiem un trenere piedāvājusi pamēģināt. Arī Aija jau trīs gadu vecumā uzlikta uz slidām.
"Diezgan labi man gāja, biju jau aizslidojusi līdz PSRS kandidātiem, izlasei, kas ir diez gan labi. Bet Padomju Savienība sabruka, un Latvijā daiļslidošana līdz ar to tā. Tajā brīdī halles direktors Andrejs Zaķis taisīja pirmo sieviešu hokeja komandu. Mani hokejs tad neinteresēja. Viņš saka - atnāc, paskaties tikai pie bortiņa. Tā es atnācu, paskatījos, tad uzvilku hokeja slidas un tā viss 1989. gadā sākās, un līdz šai dienai," stāsta Aija.
- Show more
